Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:8, Did:0, useCase: 0

Latvijas rokasbumba svin 60 gadu jubileju

Latvijas rokasbumba svin 60 gadu jubileju
Rīgas ''Daugava''. No kreisās: Jānis Valeiko, Andris Gulbis, Jānis Vilsons, Ēriks Veldre, Jānis Induss.
Foto: ''Rokasbumba Latvijā 1958-2008''

Ir pagājuši tieši seši gadu desmiti, kopš Latvijas teritorijā, tālaika VEF stadionā, norisinājās pirmā rokasbumbas spēle mūsdienās pazīstamajā 7:7 formātā. Atausīsim atmiņā Latvijas handbola zīmīgākos notikumus!

Rokasbumbas sākums Latvijā

Lai gan rokasbumba formātā 11:11 (viens no populārākajiem sporta veidiem Eiropā 20. gs. pirmajā pusē, kas tika spēlēts futbola laukumā) Latvijas teritorijā tika spēlēta daudz agrāk (1928. gadā Latvijā tika publicēti šīs spēles noteikumi un laukuma zīmējums, tika rīkoti Latvijas čempionāti, turklāt mūsu komandām bija panākumi arī PSRS līmenī), par Latvijas handbola dzimšanas dienu tiek uzskatīts tieši 1958. gada 1. maijs. Tajā dienā norisinājās Rīgas ‘’Daugavas’’ sporta biedrības meistarsacīkstes – pirmais oficiālais Latvijas turnīrs rokasbumbā 7:7.

Turnīra laukums atradās VEF stadionā, un ierīkot to palīdzēja VEF jaunieši kopā ar bijušajiem handbolistiem Ēriku Veldri, Daili Sniedzi un Induli Rebiņu. Tas bija laukums ar zemes segumu un vienkārši uzbērtām līnijām. Par turnīra uzvarētājiem kļuva VEF handbollisti, otro vietu ieņēma Rīgas Celtniecības tehnikuma komanda, bet trešajā vietā ierindojās Rīgas Radio rūpnīcas (RRR) vienība. Tiesa, ārpus konkursa turnīrā piedalījās arī ‘’Spartaks’’, kura rindās spēlēja ‘’gaisa karalis’’ Ēriks Veldre.

Diemžēl kopā ar šo turnīru uz kādu brīdi beidzās arī ‘’mazās’’ rokasbumbas attīstība Latvijā, jo nebija vēl cilvēku, kas šo spēli popularizētu un bīdītu uz priekšu. Galu galā arī 11:11 rokasbumbā vēl tika rīkoti Latvijas čempionāti, tomēr tie nebija īpaši populāri. Arī citviet pasaulē ap šo laiku interesi sāka pārmantot 7:7 handbols, ko spēlēja telpās (pirmais pasaules čempionāts ‘’mazajā’’ rokasbumbā pēc Otrā pasaules kara norisinājās 1954. gadā un turpinās līdz pat mūsdienām).

Palēnām arī Latvijā cilvēki pārgāja no ‘’lielā’’ uz ‘’mazo’’ handbolu (tāpat uz rokasbumbu pārgāja arī daudzi basketbolisti un volejbolisti), un 1960. gadā sporta biedrības ‘’Daugava’’ Rīgas padome atkal sarīkoja 7:7 rokasbumbas turnīru – šoreiz sievietēm. Uzvaru tajā izcīnīja Izglītības darbinieku arodbiedrības (IDA) komanda.

Pirmais Latvijas PSR čempionāts rokasbumbā 7:7 tika sarīkots 1962. gadā, un kopš tā brīža turpinās ikgadu līdz pat šim brīdim. Par pirmajiem čempioniem vīriešu konkurencē kļuva Rīgas Politehniskā institūta (RPI, šobrīd – RTU) handbolisti, kuru vārtus tolaik sargāja slavenais Jānis Vilsons, bet pie komandas stūres bija Nils Grasis. Savukārt kā pirmās Latvijas sieviešu čempiones handbolā tika kronētas spēcīgās Rīgas VEF (Valsts eletktromehāniskā fabrika) handbolistes.

1967. gada Rīgas ''Daugava''

Vēl piecus gadus vēlāk, 1967. gadā, tika veikts spilgtākais ieraksts Latvijas rokasbumbas vēsturē – proti, Rīgas ‘’Daugava’’ izcīnīja bronzas medaļas PSRS čempionāta augstākajā līgā. Nevienai citai Latvijas handbola komandai nav izdevies sasniegt tik augsta līmeņa panākumu. Iespējams, tieši 1967. gada Rīgas ‘’Daugava’’ ir, uz papīra skatoties, visu laiku spēcīgākais Latvijas handbola klubs. Vārtos Jānis Vilsons, uzbrukumā – Ēriks Veldre, Andris Gulbis, Valdis Rozentāls un citi, bet laukuma malā – Harijs Čebrikovs. Visas tālaika Latvijas handbola zvaigznes bija savāktas vienuviet.

Šīs komandas sirds un kodols bez šaubām bija visu laiku labākais Latvijas rokasbumbas spēlētājs Ēriks Veldre. Par to liecina arī fakts, ka nākamajā sezonā, kad komandas pamatsastāvs bija palicis gandrīz nemainīgs, aizgājis bija tikai Veldre, komanda ierindojās par četrām vietām zemāk – 7. vietā. Tobrīd Veldrem bija 34 gadi, taču, pat salīdzinoši vēlu ienākdams handbolā, viņš tik un tā paspēja paveikt apbrīnojami daudz. Viņš bija komandas līderis gan laukumā, gan ārpus tā. ‘’Turiet Veldri!’’ – šādus izsaucienus nereti varēja saklausīt no pretinieku komandas treneriem laukuma malā, jo viņš patiešām bija gandrīz nenosedzams. Veldres īstā pozicija laukumā bija saspēles vadītājs, taču viņš bez problēmām varēja spēlēt arī līnijas spēlētāja pozīcijā un sev neērtajā labajā malā (Ēriks bija labrocis). Veldre bieži vien bija ļoti prasīgs pret saviem komandas biedriem, taču, pēc laika biedru sacītā, viņš varēja atļauties tāds būt. Viņš bija ‘’treneris laukumā’’.

1966. gada PSRS čempionāta augstākajā līgā ‘’daugavieši’’ ieņēma tikai 10. pozīciju 12 komandu konkurencē (četras uzvaras vienpadsmit spēlēs), turklāt cīnījās par vietas saglabāšanu augstākajā līgā. Lieki piebilst, ka nākamajā sezonā viņus par favorītiem neviens neuzskatīja. Patiesībā viņi tādi arī nebija, jo visa 1967. gada čempionāta gaitā par 1. vietu cīnījās divas komandas – Maskavas ‘’SK Kuncevo’’ un Tbilisi ‘’Burevestnik’’, kas vēlāk arī ierindojās attiecīgi pirmajā un otrajā vietā (maskaviešiem 26 punkti, Tbilisi handbolistiem – 25). Taču rīdzinieki pārsteidza visus un kopā ar slaveno Maskavas MAI komandu cīnījās par bronzas godalgām.

Pirms pēdējā spēļu posma Kauņā rīdzinieki atradās tikai vienu punktu priekšā 1965. gada PSRS čempioniem – Maskavas MAI handbolistiem, kuru sastāvā bija tādi spēlētāji kā Jurijs Kļimovs (1976. gada Monreālas olimpisko spēļu čempions, septiņkārtējs PSRS čempions) un Alberts Ogaņezovs (1972. gada Minhenes olimpisko spēļu dalībnieks, astoņkārtējs PSRS čempions). To lielā mērā noteica neizšķirts iepriekšējā spēļu posmā Rīgā (Rīgas Sporta manēžā) pret Maskavas ‘’SK Kuncevo’’ – 18:18. Šo neizšķirtu tikai septiņas sekundes līdz spēles beigām panāca Valda Rozentāla precīzais balsta metiens.

Kauņā vietējā Lietuvas komanda ‘’Žalgiris’’ nepiedalījās (noslēdzošajā posmā varēja piedalīties tikai sešas labākās komandas), tādēļ vietējā ‘’zaļā armija’’ (Lietuvas līdzjutēji) kļuva par Rīgas ‘’Daugavas’’ atbalstītājiem. Pirmajā spēlē mūsējie ar 22:15 pieveica objektīvi vājāko no sešām komandām – Minskas ‘’Politehniķi’’. Taču tad pretim stājās abas līdervienības – ‘’Kuncevo’’ un ‘’Burevestnik’’. Turklāt ‘’Daugavas’’ pamatsastāva spēlētājus bija piemeklējušas nelielas veselības likstas – traumas bija Rozentālam un Veldrem. Sakarā ar to tika pieņemts lēmums līderus pietaupīt svarīgākajām spēlēm. Uzvaras netika dāvinātas, taču, ja treneris Čebrikovs juta, ka uzvarēt nevar, līderi laukumā netika sūtīti.

Pret abām līdervienībām arī tika piedzīvoti likumsakarīgi zaudējumi (15:20 pret ‘’SK Kuncevo’’, 17:19 – pret Tbilisi ‘’Burevestnik), tomēr tā nebija liela bēda, jo arī mūsu tiešie pretinieki turnīra tabulā, MAI handbolisti, bija zaudējuši abas spēles pret šīm līdervienībām. Tad sekoja priekšpēdējā spēle pret Ļvovas SKA komandu no Ukrainas. Šis mačs bija obligāti jāuzvar, lai pirms pēdējā mača pret MAI noturētu vismaz viena punkta pārsvaru turnīra tabulā. Par laimi tas ļoti nervozā spēlē arī veiksmīgi izdevās. Liels paldies kārtējo reizi jāsaka vārtu vīram Jānim Vilsonam, kurš atvairīja pirmos septiņus 7 metru soda metienus. Aptuveni 10 minūtes līdz spēles beigām pie Čebrikova pienāca SKA komandas galvenais treneris Mihails Ļipovs (rokasbumbā ienāca no basketbola un savulaik pat bija Ukrainas basketbola junioru izlases kandidāts) un jau apsveica ar uzvaru.

Atlikusi vairs bija tikai pēdējā spēle par bronzas medaļām ar Maskavas MAI. Tribīnēs brīvu vietu šī mača laikā nebija un atmosfēra Kauņas sporta hallē bija fantastiska. Arī šīs spēles scenārijs bija ļoti saspringts, mačs ritēja punkts punktā. Spēles beigās uz ‘’Daugavas’’ vārtiem tika nozīmēts apstrīdams 7 metru soda metiens. To devās izpildīt divus metrus garais PSRS izlases spēlētājs S. Žuravļovs. Viņš soda metienus parasti centās trāpīt augšējā vārtu daļā, taču 187 centimetrus garo Jāni Vilsonu šādā veidā bija grūti pārspēt. Rezultātā Žuravļova raidītā bumba trāpīja tieši pa vārtu pārliktni. Bumba gan Vilsonam pieskārās, tādēļ uz pēdējām 17 sekundēm MAI handbolisti pie neizšķirta rezultāta bumbu saglabāja. Par laimi rīdzinieki pašās beigās demonstrēja fantastisku aizsardzību un nemaz neļāva maskaviešiem izdarīt metienu. Ja MAI spēlētāji tomēr būtu trāpījuši bumbu vārtos, Latvijas komandas PSRS čempionātos tā arī ne reizi nebūtu izcīnījušas medaļu.

Interesanti, ka Maskavas handbolisti vēl dušās apsprieda šo liktenīgo soda metienu, un daži pat pārmeta Žuravļovam neveiksmi, taču tad vēlākais PSRS izlases spēlētājs Jurijs Kļimovs pateica - veči, ko jūs te strīdaties, vajadzēja iedot man, un es arī Vilsonam nebūtu iemetis... Ar to šīs epizodes apspriede beidzās.

1967. gada Rīgas ‘’Daugavas’’ ‘’bronzas’’ sastāvs: Jānis Vilsons, Juris Noviks, Ēriks Veldre, Ivars Kalniņš, Valdis Rozentāls, Jānis Induss, Andris Spriņģis, Ēriks Priednieks, Alfrēds Jūbelis, Vladislavs Šavdins, Andris Gulbis un treneris Harijs Čebrikovs.

Latvijas klubi Eiropā

Tikai vienu reizi Latvijas klubam ir izdevies uzspēlēt pasaules klubu spēcīgākajā handbola turnīrā – EHF Čempionu līgā (no 1956. līdz 1993. gadam Eiropas Čempionu kauss). Tas notika 1992./93. gada sezonā, kad HK ‘’DIO Rīga’’ divu spēļu summā ar 33:52 (14:23 un 19:29) cieta sagrāvi pret Krasnodaras SKIF komandu no Krievijas, kuras sastāvā tolaik spēlēja slavenais Dmitrijs Filipovs (1992. gada Barselonas un 2000. gada Sidnejas olimpisko spēļu čempions, piedalījies 2014. gada Soču ziemas olimpisko spēļu lāpas ceļojumā, nesot to cauri tieši Krasnodarai). Mūsu kaimiņvalstis Lietuva un Igaunija gan var palielīties ar daudz plašāku pārstāvniecību EHF Čempionu līgā (no Lietuvas tur ir spēlējušas Kauņas ‘’Granitas’’ un Paņevēžas ‘’Viking Malt’’ komandas, bet Igauniju ir pārstāvējušas HC ‘’Kehra’’ un ‘’Polva Serviti’’ vienības).

Toties EHF kausā Latvija ir bijusi pārstāvēta daudzas sezonas gan vīriešu, gan dāmu turnīros. Līdz Rīgas ASK dominances sākumam Latvijas rokasbumbā (2000. līdz 2009. gads), deviņdesmitajos gados šajā turnīrā paspēja uzspēlēt vēl četras Latvijas komandas – HK ‘’DIO Rīga’’ 1993./94. gada sezonā, Rīgas ‘’RoSK’’ komanda 1994./95. gada sezonā, Jūrmalas PSK 1996./97. gada sezonā un HSK ‘’Dobele/Spodrība’’ 1997./98. gada sezonā.

Pēc tam sekoja Rīgas ASK (vēlāk ASK-AB.LV) dalība kopumā septiņos EHF kausa turnīros. Tieši viņu debijas reizē 2001./02. gada sezonā izdevās uzrādīt labāko rezultātu – pārvarēt divas kārtas, tiekot līdz sešpadsmitdaļfinālam. Pirmajā kārtā divu spēļu summā ar 57:54 izdevās pieveikt ‘’UHC Stockerau’’ komandu no Austrijas, bet otrajā kārtā ar 62:38 sagraut Baltkrievijas pilsētas Gomeļas universitātes komandu. Sešpadsmitdaļfinālā gan nācās atzīt ‘’HK Drammen’’ (Norvēģija) pārākumu, divu spēļu summā zaudējot ar tikai vienu vārtu deficītu – 51:52 (pirmajā mačā rīdzinieki pat uzvarēja ar diezgan pieklājīgu pārsvaru – 26:20).

Pavisam nedaudz veiksmes, lai iekļūtu astotdaļfinālā rīdziniekiem pietrūka arī 2003./04. gada sezonā, kad divu spēļu summā ar 62:64 (33:31 un 29:33) zaudējām Nišas ‘’Železničar’’ komandai no Serbijas, kā arī 2007./08. gada sezonā, kur atkal ar divu vārtu deficītu – 53:55 (29:23 un 24:32) – piekāpāmies Francijas klubam ‘’Dunkerque HB’’.

Tāpat, cīnoties Eiropas kausos, Latvijas komandām ir izdevies spēlēt pret vairākām titulētām Spānijas rokasbumbas komandām, piemēram, 2006. gada novembrī Andra Gulbja vadītā ‘’ASK-AB.LV’’ komanda divreiz tikās ar nu jau bijušo Saragosas ‘’Aragon BM’’ vienību (Spānijā uz spēli bija ieradušies 4500 skatītāju, bet atbildes mačs notika NSB sporta zālē), kuras sastāvā tolaik spēlēja tādi spēlētāji kā ēģiptietis Huseins Zaki (triju olimpisko spēļu dalībnieks, viens no labākajiem saspēles vadītājiem Ēģiptes handbola vēsturē) un zviedrs Dalibors Dolders (vēlākais Londonas olimpisko spēļu vicečempions).

Noteikti daudziem klātesošajiem Ulbrokas sporta kompleksā atmiņā būs palikusi Latvijas sieviešu handbola komandas ‘’BTB Ludza’’ izšķirošā spēle 2005. gada Latvijas-Somijas līgā. Ludzānietēm bija jātiekas ar otru spēcīgāko turnīra komandu ‘’BK-46’’ no bijušās (tolaik vēl esošās) Karjas pilsētas. Latvijas komanda pēc pirmajām 30 minūtēm atradās iedzinējos ar 10:15, taču otrajā puslaikā pilnībā lauza spēles gaitu un tajā uzvarēja ar 17:4 (!), visā mačā svinot panākumu ar 27:19, triumfēdamas tā gada Latvijas-Somijas līgā. Šajā fantastiskajā mačā ar astoņiem vārtiem izcēlās Nadežda Kalašnikova, bet sešus vārtus guva turnīra vērtīgākā spēlētāja Anita Puncule un Elita Ekkerte.

Individuālie sasniegumi

1964. gadā Čehoslovākijā norisinājās vēsturē piektais pasaules čempionāts handbolā vīriešiem, kurā dalību ņēma arī tobrīd 30 gadus vecais Ēriks Veldre PSRS izlases sastāvā. Viņš bija viens no PSRS izlases līderiem un pēc čehu žurnāla ‘’Stadion’’ rīkotās aptaujas tika iekļauts čempionāta simboliskajā izlasē. Tas ir lielākais individuālais sasniegums Latvijas handbola vēsturē. Taču bez tā arī citi sasniegumi ir vērtējami ļoti augstu mazajai Latvijai.

Latvijas izcilākais handbola vārtsargs, ‘’cilvēks ar zibens reakciju’’, Jānis Vilsons 1968. gadā tika atzīts par visas Padomju Savienības gada labāko vārtsargu, bet 1972. gadā kopā ar PSRS izlasi piedalījās Minhenes olimpiskajās spēlēs, kur izcīnīja piekto vietu. Tāpat Latvijā ir izaudzināts arī olimpisko spēļu vicečempions – Aleksandrs Pētersons, kurš medaļu izcīnīja 2008. gada Pekinas olimpiskajās spēlēs Islandes izlases sastāvā. Līdz 18 gadu vecumam viņš ir spēlējis dzimtajā pilsētā Rīgā pie trenera Ilmāra Kazinieka.

Tomēr Latviju olimpiskajās spēlēs handbolā ir pārstāvējuši ne tikai spēlētāji – tiesnešu duets, ko sastādīja Jānis Ķuzulis un Andris Vītols, ir tiesājis 1976. gada Monreālas un 1980. gada Maskavas olimpisko spēļu handbola turnīrus, kā arī piecus pasaules čempionātus un 1985. gada spēli Kopenhāgenā starp Pasaules un Dānijas izlasēm. Vēlāk viņu pēdās ir gājuši arī Renārs Līcis un Zigmārs Stoļarovs, kuri tiesāja piecus mačus 2008. gada Pekinas olimpiskajās spēlēs.

Arī šī brīža Latvijas labākais handbolists Dainis Krištopāns, kura augums ir divi metri un 15 centimetri, bez šaubām ir viens no labākajiem Latvijas vēsturē. Dzimis un uzaudzis viņš ir Ludzā un jaunībā spēlējis Ludzas ‘’Latgols’’ komandā, taču šobrīd pārstāv vienu no spēcīgākajām pasaules komandām – Maķedonijas klubu Skopjes ‘’Vardar’’, kas nupat kopā ar trim Francijas komandām sasniedza EHF Čempionu līgas ‘’Final Four’’ un ir viens no komandas līderiem. Līdz ar to Krištopāns tikai pirms dažām dienām kļuva par pirmo latvieti, kurš spēlēs EHF Čempionu līgas finālčetriniekā.

Tāpat mums ir arī 1968. gada pasaules studentu čempioni Jāņa Vilsona un Andra Gulbja personā (tajā čempionātā PSRS handbolisti aiz sevis atstāja Rumānijas izlasi, kas, tolaik būdama viena no spēcīgākajām izlasēm pasaulē, spēlēja gandrīz ar pieaugušo izlases sastāvu). 1981. gadā Natālija Kudrjavceva ar PSRS junioru izlasi Kanādā kļuva par pasaules junioru čempioni, bet Uldis Kluburs tajā pašā gadā Portugālē izcīnīja pasaules junioru čempionāta sudrabu.

Pēc neatkarības atjaunošanas latvieši ir diezgan plaši pārstāvēti arī pasaules spēcīgākajā valsts čempionātā – Vācijas 1. Bundeslīgā. Aizkruklē dzimušais Evars Klešniks Vācijā ir spēlējis kopš 2003. gada, dažas sezonas aizvadīdams arī Vācijas 2. Bundeslīgā, tomēr viņš šajā līmenī ir turējies visilgāk un šobrīd pārstāv ‘’HSG Wetzlar’’ komandu (tiesa, nākamsezon šajā komandā vairs nespēlēs). Diezgan ilgu laiku 1. Bundeslīgā spēlē arī Aivis Jurdžs, kurš pārstāv Leipcigas komandu, un Ģirts Lilienfelds no ‘’HSC 2000 Coburg’’ vienības.

Latvijas handbola personības

Protams, ka vienā rakstā ir neiespējami apvienot visus cilvēkus, kuri devuši kaut mazāko pienesumu Latvijas rokasbumbai, taču tos, kuriem tas izdevies vislabāk, ir nepieciešams atcerēties:

Nils Grasis ir uzskatāms par Latvijas rokasbumbas pamatlicēju. Lai gan savas sporta gaitas viņš sāka tieši ar basketbolu (kas nebūt nav pārsteigums, jo viņa tēvs Ādols Grasis bija viens no basketbola aizsācējiem Latvijā), handbola labā viņš paveica ļoti daudz. Patiesībā šim sporta veidam viņš pievērsās gluži nejauši – strādādams toreizējā RPI, viņu nozīmēja par RPI handbola komandas treneri, lai vestu komandu uz PSRS studentu čempionātu Harkovā. Tieši tur viņš iepazinās ar šo tolaik tik nezināmo spēli un vēlāk, 1962. gadā, jau bija Rīgas ‘’Politehniķa’’ galvenais treneris turnīrā par tiesībām startēt pirmajā PSRS čempionātā. Savā trenera karjerā viņš kādu laiku ir vadījis arī Latvijas sieviešu izlasi, ‘’Celtnieks’’ komandu PSRS čempionātā un vienu no tā brīža labākajām handbola komandām Latvijā – ‘’Sarkano zvaigzni’’.

Harijs Čebrikovs ir bijušais Latvijas handbola spēlētājs un treneris. Viņš ieguldījis vairāk nekā 60 gadus no savas dzīves rokasbumbas attīstībā. ‘’Viņš ir staigājoša handbola enciklopēdija, un daudzos notikumos pats ir bijis klāt un tos veidojis. Es nevaru bez viņa iedomāties Latvijas handbolu,’’ tā savulaik Čebrikovu raksturojis bijušais Latvijas izlases galvenais treneris Andris Gulbis. Lielākais panākums trenera amatā Čebrikovam gūts 1967. gadā ar Rīgas ‘’Daugavu’’. Viņš bijis arī LHF prezidents no 1993. līdz 1997. gadam, kā arī saņēmis Eiropas Handbola federācijas apbalvojumu un balvu par mūža ieguldījumu Latvijas handbolā.

Andris Gulbis ir bijušais Latvijas handbola izlases galvenais treneris un spēlētājs. Handbolu sācis apgūt 8. klasē, mācoties Jūrmalas skolā, bet pirms tam bijuši nelieli panākumi arī vieglatlētikas disciplīnās – augstlēkšanā un tāllēkšanā. Gulbim ir ļoti daudz panākumu savā spēlētāja karjerā – bronzas medaļa PSRS čempionātā, zelta medaļa pasaules studentu čempionātā un piecas zelta medaļas Latvijas PSR čempionātā. Taču trenera amatā viņš ir vēl titulētāks – 16 reizes triumfējis Latvijas vai LPSR čempionātā, vairākkārtējs Baltijas čempions un vairākus gadus bijis arī Latvijas izlases galvenais treneris.

Andris Drēska ir visu laiku labākais Latvijas sieviešu handbola treneris. No 1979. gada viņš bija ‘’Vārpas’’ komandas galvenais treneris un tieši viņa vadībā ‘’Vārpa’’ iekļuva PSRS augstākajā līgā. Patiesībā viņam vajadzēja kļūt arī par Latvijas sieviešu izlases pirmo treneri, taču slimības dēļ viņš diemžēl nepiedzīvoja izlases debiju oficiālos turnīros. Neskatoties uz veiksmīgo trenera karjeru, Andris nekad nav bijis izcils handbola spēlētājs.

Laimonis Adamovičs ir viens no Latvijas labākajiem un pirmajiem sieviešu handbola treneriem. Tieši viņš bija pirmais mūsu sieviešu meistarkomandas galvenais treneris, kurš to vadīja pirmajos PSRS čempionātos. Tāpat viņa vadībā par Latvijas čempionēm kļuva VEF handbolistes. Tiesa, viņš handbolā neuzkavējās ilgu laiku, jo, kad VEF komanda izjuka, viņš atkal pievērsās basketbolam.

Diemžēl jāatzīst, ka nedz vīriešu, nedz sieviešu Latvijas handbola izlase nav spējusi vēl ne reizi kvalificēties pasaules vai Eiropas čempionāta finālturnīram. Vistuvāk tam mēs bijām vēsturiskajā 2016. gada 15. jūnija mačā Valmierā, kad pēdējā kvalifikācijas posmā divu spēļu summā panācām neizšķirtu (52:52) pret Baltkrievijas izlasi, tomēr dažu pieļauto kļūdu dēļ spēles galotnē tomēr nespējām kvalificēties finālturnīram (baltkrievi finālturnīram kvalificējās pēc lielāka iemesto vārtu skaita izbraukumā). Vislabāk šīs spēles galotni raksturo slavenā sporta žurnālista un komentētāja Anatolija Kreipāna izteiktā frāze uzreiz pēc spēles beigu sirēnas: ‘’Baltkrievi caur mazāku caurumiņu kā adatas acs iekļūst pasaules čempionāta finālturnīrā!’’

Latvijas rokasbumbas mērķis tuvākajiem gadiem noteikti ir aizsūtīt savu pieaugušo izlasi uz pasaules vai Eiropas čempionāta finālturnīru. Novēlēsim gan to, gan arī citas, vēl augstākas virsotnes Latvijas handbolam līdz 100 gadu jubilejai!

Latvijas un Latvijas PSR čempioni rokasbumbā

GadsVīriešiSievietes
1962RPIVEF
1963RPIVEF
1964Rīgas ASKVEF
1965RPILVFK
1966RPILVU
1967RPILVU
1968RPILVFKI
1969RPILVFKI
1970LVFKILVU
1971PilotsLVFKI
1972Sarkanā zvaigzneLVFKI
1973ĒCKLVFKI
1974Sarkanā zvaigzneOgres RCP
1975Sarkanā zvaigzneLVFKI
1976CeltnieksASMS
1977RPILVU
1978RPIRīgas SCO
1979RPILVFKI
1980RPILVFKI
1981CeltnieksLVFKI
1982CeltnieksSCO
1983CeltnieksTEC 2
1984JunioriLVU
1985RPILVU
1986LVFKILVU
1987Bauskas SKFLVU
1988Bauskas SKFSarkanais Kvadrāts
1989Celtnieks
1990Bauskas SKFUlbroka
1991LVFKI
1992CeltnieksSarkanais Kvadrāts
1993A&THK Vārpa
1994A&THK Vārpa
1995RVR/UV CentrsHK Vārpa
1996Dambis/ASKHK Vārpa
1997Dambis/ASKHK Vārpa
1998Dambis/ASKHK Vārpa
1999HSK Tenax/Volvo TruckSK Ulbroka
2000ASKSK Ulbroka
2001ASKHK Ulbroka
2002ASKBTB Ludza
2003ASK/AB.LVBTB Ludza
2004ASK/AB.LVBTB Ludza
2005ASK/AB.LVBTB Ludza
2006ASK/AB.LVStopiņu NHK
2007ASK/AB.LVBTB Ludza
2008ASK/AB.LVOgres SC
2009ASK/AB.LVJēkabpils SC
2010LSPASK Latgols
2011LSPAStopiņu NHK
2012SK LatgolsStopiņu NHK
2013SK LatgolsLSPA
2014Dobeles TenaxStopiņu NHK
2015Dobeles TenaxSK Latgols
2016Dobeles TenaxStopiņu NHK
2017Rīgas CeltnieksStopiņu NHK

Tev jābūt autorizētam,